Izlidošana un ielidošana [2]

Pēc gandrīz 30 stundu lidmašīnu un lidostu (Rīga – Oslo – Doha – Oklenda) esam sasnieguši galamērķi. Ja pirmajā lidostā – Rīgā, viss bija puslīdz mierīgi un ierasti, Oslo bija mierīgāk kā parasti un mazāk cilvēku, tad nokļūstot Dohā… tur jau bija daudz un dažādi cilvēki, no kuriem daudziem arī sejas maskas, likās, ka visi visur klepo un 1000% mūs aplipina ar Covid-19. Pirmajos 2 h un 6 h lidojumus lidmašīnas apkalpei sejas masku nebija. Trešajā – 16 h lidojumā – bija gan.

16 stundas ir daudz. Faktiski pa to laiku var gandrīz trīs reizes no Eiropas aizlidot uz Ņujorku. Bijām saskatījušies video un sadomājušies, ka tas būs nereāli foršs lidojums ar uzkodām un izklaidēm. Diemžēl, mūsu otrais lidojums no Oslo uz Dohu ar to pašu Qatar bija patīkamāks. Jo garā lidojuma lidmašīna bija krietni vecāka nekā iepriekšējā, bet piedāvātu filmu un visa cita klāsts – tāds pats.

Uz Oklendu lidojām kopā ar Jaunzēlandes boksa komandu. Bija gan puiši, gan meitenes. Tātad beidzot redzējām īstos Maori Jaunzēlandiešus un dzirdējām īsto Jaunzēlandes angļu valodu. Lidojums kopumā likās mierīgs un ‘’neklepojošs’’.

Ielidošana bija mierīga. Visas pārbaudes un kontroles arī mierīgas. Bijām godīgi aizpildījuši slaveno deklarāciju. Jādeklarē viss. Pārgājienu zābaki, jebkāds veids un daudzums ēdiena (mums bija sauja riekstu un daži mazie tunču konservi, ko mums uzdāvināja līdzņemšanai) utt. Kaut arī es it kā centīgi biju notīrījusi savu zābakus, tomēr uz robežas tos vēlreiz kārtīgi dezinfikcēja. Katrā ziņā bijā salasījusies par stingro kontroli un momentālo 400 NZD sodu par noteikumu neievērošanu, bet tikām veiksmīgi ar to galā.

Ņemot vērā to, ka ielidojām aptuveni 6 no rīta un hostelī bijām īsi pēc 7, bijām jau morāli gatavi, ka būs jāatstāj somas un līdz plkst. 14 (!!!) kaut kur jāeksistē. Par laimi (un mums atkal nereāli paveicās), mūsu istaba bija jau pieejama un mēs tajā tikām uz fantastisku 3 h diendusiņu horizontāli! Pirms izlidošanas mēs paši sev uzdevām dažus – A kāpēc mēs kaut kur braucam? A vai mums to tiešām vajag? Kādā sakarā? – jautājumus uz kuriem atbildējām aptuveni šādi: ņemot vērā to, ka mums nav bijuši pavisam konkrēti signāli par to, ka mums noteikti nebūtu jābrauc vai ka tā būs kļūda, tad mēs nolēmām, ka jebkāda pieredze būs laba pieredze un ka nav ko baidīties, bet ir jāizmanto iespējas. Pirms gandrīz 100 gadiem cilvēku mūža sapnis bija sakrāt naudu biļetei un aizbraukt/aizmukt/aizblandīties uz, piemēram, Ameriku, bet tik ļoti daudziem tas nebija iespējams daudz un dažādu iemeslu dēļ. Tāpēc nolēmām, ka tas ir jādara un viss. Arī ja sāpīgi un šķiet biedējoši.