Ir sestdienas vakars un es jau sen gribu uzrakstīt kaut ko. Ilgi nevarēju saņemties, jo nezināju, ko tieši gribu pateikt/uzrakstīt/izrakstīt. Nolēmu izskatīt bildes un vienkārši rakstīt.
Ceturtdien jeb pirms nepilnām divām darba dienām Jaunzēlandē atgriezās kaut kas līdzīgs “normālai situācijai”. Skaidrs, ka Oklendā noteikti nekas nav pat tuvu normai, jo šeit lielu daļu veido Ķīnas uzņēmēji un kultūra (pašā centrā ir daudz aizvērtu uzņēmumu, kas acīmredzot ir tikai tiem, kuri saprot hieroglifus), bet tūristiem no Ķīnas iebraukt ir aizliegts jau vairākus mēnešus. Bet ne par to.
Otrais līmenis nozīmē to, ka atkal viss strādā, BET – pulcēšanās tikai līdz 10, ar svešiniekiem 2 m distance, ar savējiem, piemēram, kolēğiem 1 m distance.
Tātad mūsu izredzes atrast piemērotus darbus kopš ceturtdienas ir pakāpušās no 0.00 uz aptuveni 0.01 vai 0.10 – precīzi nav zināms. Un tas nav tā, ka mēs būtu ļoti izvēlīgi. Vienkārši zemākas kvalifikācijas darbiem ir ļoti liels pieprasījums gan no vietējo, gan šeit palikušo iebraucēju puses. Mums par plauktu krāmēšanas vakanci atbildēja mēnesi pēc pieteikšanās; uz darbu sociālajā jauniešu centrā, kur netika prasīta pieredze (bet man tāda ir un es to uzrādīju) man atbildēja, ka manu CV tālāk nevirzīs.. kad jautāju kāpēc, tad man atbildēja, ka man savā cover letter esot bijis jānorāda, ka man ir deep passion for working with kids (es pat nemāku pareizi iztulkot, bet man esot rakstiski jāapliecina, cik ļoti ļoti man ir svarīgi būt ar jauniešiem). Renāram neatbildēja uz ne vienu no būvniecības mazkvalificētajiem darbiem.
Savukārt pie augstākajām pozīcijām mēs netiekam – mums nav 10+ gadu industrijas pieredze (reizēm to prasa konkrēti ar Jaunzēlandes pieredzi). Tas, kas ir pa vidu un mums atbilst šobrīd ir diezgan kluss reğions. Pagaidām. Jo ir pagājušas divas dienas! Bet mums tie faktiski ir divi mēneši un divas dienas.
Tātad šī ieraksta zemteksta tēma ir – mēs vēl nesaprotam šo zemi. Cik šeit “viss” ir progresīvs un interesants, tik šeit “viss” ir arhaisks, garlaicīgs un tizls. Un tieši tāpat mēs jūtamies par sevi. No vienas puses mums ir milzu izredzes un potenciāls, bet no otras – šeit viens uzņēmums dara to, ko Renārs birojā darīja kā pavisam nelielu ikdienas darbiņu. Ar to norādot, ka šejienes amata pienākumi pret to algu un mūsu Latvijas pienākumiem ir neadekvāti salīdzināšanai. Jo dažādas valstis. Bet šeit var nopelnīt lielāku algu, krāmējot veikalā plauktus, nekā vadot projektus Rīgā. Un, nē, te nav četras reizes dārgāk kā Rīgā.
Tas bija tikai rupjšs piemērs, cenšoties parādīt to dīvaino – absurdo situāciju un emociju kokteili.
Arī pilsētā ir šādi absurdi piemēri. Daudz zaļo teritoriju! Šeit ir neskaitāmi zaļie pleķi un pleķīši, vulkāni (neaktīvi un apauguši ar zāli un kokiem), kas kalpojuši par Māori cietokšńiem, gigantiski seni koki, dažas skaistas senas mājas un tik daudz neglītu, nolaistu “debesskrāpju”, mazas vienstāvu mājiņas ar absolūti nolaistām fasādēm un pagalmiem. Manuprāt, labi attīstīta velosipēdu infrastruktūra… BET gigantiski autoceļi. Jo vairāk ceļu un ielu, jo vairāk auto. Šeit vairākums ir džipi un pārbūvētas sporta mašīnas. Jaunzēlande grib būt ilgtspējīgākā valsts pasaulē, bet būvēs jaunu atkritumu poligonu. Utt utt.
Faktiski Oklenda kā pilsēta ir “radusies” līdz ar vienošanos starp Māori ciltīm un britiem. 1840. gadā. Par to kādreiz vairāk, bet īsumā – Māori šeit bija ieradušies 1000 gadus pirms britiem. Briti gribēja sev Jaunzēlandi. Māori savā tulkojumā uzskatīja, ka paraksta līdzās pastāvēšanas vienošanos. Briti savukărt savā teksta versijā lasīja, ka Māori atsakās no savas suverenitātes. Briti Māoriem atņēma zemi. Māori nezināja, ka zaudējot cīņu, tiek zaudēta arī zeme. Jo viņuprăt Zeme pieder visiem. Māori masveidā aizgāja bojā no bada un slimībām. Viņiem bija aizliegts sarunāties savā valodā. Ja tu skolā nerunāji angliski, bet savā valodā, tev mazgāja muti ar ziepēm. Tikai pavisam nesen Māori valodu pasludināja par vienu no oficiālajām valsts valodām. Vienlaikus.. Katru Covid-19 tiešraidi sāk ar divu teikumu uzrunu Māori valodā. Pārējais angliski. Šis vēl viens piemērs ar to “absurdo”, kas mums šeit “lauž smadzenes”. (Daudziem lasītājiem nav jāiedomājas, kāda ir sajūta, ka tavas valsts/mammas un tēta valoda tavā valstī oficiāli netiek lietota.)
Symonds Street Cemetery pirmā pašvaldības kapsēta 1841-1842. Šeit ir skaisti. Pat mağiski? Es to saucu par multeņu kapsētu. Un tā ir kā kultūrvēsturisks parks. Kam cauri jeb šķērsām iet lielceļš (-i).
Mayers park un graffiti. Šeit ir tāds “K road” jeb K ceļš. Mēs to varētu saukt par “kontingentu”, kas šai ielai ir raksturīgs. No šīs kolorītās ielas var nokļūt kārtējā foršajā parkā – Mayers Park. Dažas dienas pirms iesākās Level 2, mēs pārkāpām noteikumus un tukšajā parkā satikāmies ar savu latviešu draudziņu uz picu.
Pa trepītēm uz leju.. 
Skats uz parku no augšas 
Ja jau pieminēju vulkānus, tad dažas bildes no dažādiem vulkāniem – Mt. Eden, One Tree Hill, St. Johns un Mount Hobson. Tie ir bijuši Māori cietokšņi un kaujas vietas. Bet nekas daudz par to neliecina. Šodien tās ir ļoti skaistas romantiskas tūristu un vietējo iecienītas pastaigu-skriešanas-atpūtas vietas. Es tikai varu apsolīt (cerēt), ka es varētu nākotnē sagatavot arī kādu tūristisko un kultūrvēaturisko par šiem skaistajiem attēliem. Bildes nozog Woah! efektu, bet es centos. Ņemiet par labu!
Paldies tiem lasītājiem, kuri atsaucās uz manu aicinājumu “pieteikties”. Tas patiešām patiešām ir sirdssilti no jūsu puses, jo.. tur nav ko slēpt, neviens neteica, ka šis būs viegli, bet šī mūsu avantūra patiešām nav viegla. Kaut arī dinamika ir nesalīdzināma ar citām mūsu avantūrām, tomēr arī izstiepti izaicinājumi ir izaicinājumi. Un tieši prātam. Un lai arī kā es censtos nezaudēt kontaktu ar jums Latvijā (protams, ka FOMO jeb Fear of missing out!), man šķiet, ka mums te ir sava pacietības un nepadošanās pasaule un jums sava. Turpiniet mazgāt rokas un ieturēt distanci! 🖤
Jā, tur ir rakstīts “It’s corona time”, izmantojot akmeņus. Ğeniāli! 
Te AR @Aotearoa 