24. jūlija nedēļas nogales izbrauciens tika veltīts tālākajam Coromandel pussalas galam uz Fletcher Bay. Aptuveni 2,5 h no Auckland līdz civilizācijas (asfalta) beigām un tad aptuveni 1,5 h pa grants ceļu, bet toties kas pa ceļu! Gar Hauraki Gulf pašu malu.
Tā kā nočammājāmies un izbraucām diezgan vēlu piektdienā, tad savu galamērķi sasniedzām tumsā. Pa ceļam sastapām gan vairākus posumus, gan zaķīšus. Gan posumi, gan zaķīši te ir most wanted criminals, jo ir galvenie putnu populāciju apdraudētāji. Tāpat naktī pa ceļa pretējo pusi mums pretī nāca labi audzināta aita un vēl nedaudz uz priekšu bija jādod laiks dažām govīm atkāpties no brauktuves. Ne govīm, ne aitai nebija atstarotāju.
Protams, no mūsu naktsmītnes ļoti labi bija redzams Piena ceļš.
Sestdienas gājiena 20 km bija ļoti sabalansēti. Pirmā puse no Fletcher Bay uz Stoney Bay diezgan vienmērīgā zigzagā gar pašu krastu. Taka – Coromandel walkway – lielākoties bija horizontāli taisna un plata. Brīžiem diezgan derīga elektriskajam skrejritenim vai ratiem, bet sākums cauri aitu un govju ganībām.
Sapratu, ka nākamajā dzīvē būtu forši piedzimt kā aitai vai govij Jaunzēlandē. Sevišķi, ja darba vieta ir ar skatu uz jūru/okeānu.
Tas kalns pašā galā ir Sugar Loaf jeb Cukura klaips burtiski tulkojot 
Stoney Bay – tiešām akmeņains 
Gājienu no Stoney Bay atpakaļ uz Fletcher Bay nolēmām veikt pa otru pusi – Stoney Bay track. Sākums foršs – cauri vēl vienam aitu ganāmpulkam, šķērsojot divas jaukas upītes, ko azartiski pieveicām ar sausām kājām pa akmeņiem un atrastiem zariem. Super!
Un tad sākās. Nebeidzami mokošs gājiens aptuveni 7 km taisnā līnijā ar dažiem līkumiem uz augšu 45 grādu leņķī. Līkumi šajā posmā bija tikai tāpēc, lai gājējs cerētu, ka pēc līkuma sekos virsotne. Bet, nē, nekad. Tikai uz augšu. Protams, ja veic mājas darbu un iedziļinās trases reljefā, tad šo varēja uzzināt iepriekš. Bet – kartē šī tika reklamēta kā kalnu riteņbraukšanas trase. Trakākajās vietās tas bija 30 grādos vērsts klints slidkalniņš (labi apstrādāts ar ūdens straumēm, ar īpaši gludu virsmu), kur jau ar kājām bija grūti tikt augšā vai lejā.
Satikām arī divus riteņbraucējus – viņi savus riteņus stūma sev līdzi vai drīzāk izmantoja, lai pieturētos pie tiem. Viņi arī nesaprata, kā šī skaitās labu labā mountain biking trase. Uzrāpjoties augšā, protams, tiekam apbalvoti ar visas pasaules mieru, laiku un skatu uz Sugar loaf, ganībām un okeānu.
Šis bija burtiski pirmais gājiens, kad sākuma posmā atgriežamies pieklājīgā gaismā ar iespēju lēnām un nesteidzīgi izbaudīt vakaru. Parasti atvelkamies melnā naktī, labākajā gadījumā ne-badā un sausi. Šeit var redzēt sliņķu vakariņas – iepriekšējās dienas restorāna ribiņu pārpalikumi (”ļoti eleganti un skaisti” izskatās foto, par ko atvainojos) un sausā pārgājienu pārtika, kurai uzlej verdošu ūdeni, pagaida 10 min un ir ļoti garšīgi. Cenšamies kombinēt – gan sagatavot līdzi ēdienu, ko uzsildīt, gan šādu sliņķu variantu.
Tā kā uz priekšu braucām pa tumsu, tad svētdienu veltījām braucienam uz Auckland. Pa gaismu redzējām gan tās vietas, kur ceļa plātne ir ļoti līdzīgā līmenī ar ūdens virsmu, gan tās vietas, kur braucot tumsā es gribēju aizvērt acis un cerēt, ka neielidosim ūdenī. Renārs domāja, ka es pārspīlēju ar savām: “Lūdzu lūdzu lūdzu brauc tuvāk savai malai!!”. Gaismā ne tikai var redzēt to, ka ūdens ir tieši tik tālu uz leju un tuvu malai, kā man likās naktī (es apskatījos vienreiz un pārējo laiku biju gandrīz uzgūlusies uz šofera), bet arī to, ka ceļš ir relatīvi nošļucis. Bet kopumā diezgan plats un pa dienu nav satraukuma.
Atpakaļ ceļā piestājām vienā nelielā taciņā, protams, gar govju ganāmpulku. Govis bija par mums šokā.
Atvainojamies, ka esam šeit bez drona. Varbūt sakrāsim $$ un nopirksim.
Paldies, ka izturi līdz galam šo garo apstāstu! Lai Tev lieliska diena, vakars, nakts, rīts!
Te AR @Aotearoa 