Šajā foto albūmā bildes no Karagahake virsotnes un izbrauciena otrās dienas – apskatījām kārtējo ūdenskritumu, izpētījām svarīgu tūrisma objektu – cianīda-filtru tvertnes, izgājām cauri 1 km garam tunelim, kas agrāk bija daļa no valsts galvenās dzelzceļa līnijas (valdība aizņēmās naudu no zelta raktuvju īpašniekiem, lai to uzbūvētu), gar upi atgriezāmies Crown mills. Un vēl pirms došanās uz Auckland, piestājām blakus esošajā Waihi pilsētā un Waihi pludmalē.
Karangahake virsotne – sākumā uz takas ”Jūrmalas telpaugi”, skaista upīte, ļoti nejauki stāvs kāpiens un skats no augšas. Parunājām ar puisi no Mumbajas, kurš Jaunzēlandē ir jau 6 gadus un ir gan izmācījies, gan tagad strādā kā grāmatvedis. Viņš nedēļas nogales pavada vienatnē staigājot, un ļoti ilgojos pēc ģimenes. Plāno vecākus kaut kā dabūt uz šejieni.
Atpakaļ ceļš no virsotnes gar mājām. No vienas sētas mums uzmetās virsū divi suņi, kam man bija jākasa vēderi. Un viņi man nodeva Jaunzēlandes blusas. Un tās ir bijušas niknākās blusas, ko es savā ļoti daudzu svešu suņu vēderu kasīšanas karjerā esmu satikusi. Parasti es blusām neinteresēju, bet šoreiz man ir trauma.
Šīs aug visās ceļmalās. 
Pa ceļam uz Victoria battery apskatījām iespaidīgo Owharoa falls.
Victoria battery būvēts vienu gadu no 1897. līdz 1898. gadam. Šī bija neatņemama zelta iegūšanas sastāvdaļa – un kā apstrādes vieta ilgstoši bija lielākā Austrālāzijas reģionā. Slēgta 1952. gadā. Svarīgs vēstures liecinieks. Zelta drudža laikā uz šejieni brauca strādāt no visas pasaules – tuvumā ir par Polijas iela (varam pieņemt, ka tā šeit Waikino nav radusies bez iemesla). Izstaigāt šo unikālo vietu bija interesanti. Un zināt, ka tur visur pirms mazāk nekā simts gadiem uzglabāts cianīds.. tā jocīgi.
Kārtējais tunelis un kārtējais tilts. Abi lieli, skaisti, iespaidīgi. Šodien tā ir daļa no velo-tūrisma maršruta gar upi un kādreizējo zelta drudža karstāko punktu. Dīvainas sajūtas ejot pa tik taisnu un visā garumā vienādu tuneli. Skats nemainās. Toties, kad izlien no tuneļa, tad ir atkal jauni iespaidi. Milzonīgi akmeņi upē un mazītiņas mašīnītes uz klints fona. Ir arī trīs balti ceļmalas krusti, un citā līkumā arī mašīna pavisam upes krastā. Ļoti skaista vieta un pastaiga. Iepriekš atvainojos, ka man ir slinkums tulkot informatīvās plāksnes ar diezgan lielu informācijas apjomu par to, kas un kā tieši notika zelta ieguvē.
Martas zelta raktuve Waihi pilsētā. Viena no lielākajām pasaulē. No 1880tajiem gadiem līdz 1952. gadam šī bija pazemes raktuve, un no 1987. gada kā atvērta veida ieguves vieta. Šobrīd nenotiek aktīva ieguve, bet ir iesākts process, lai izveidotu vairākas daudz mazāka izmēra raktuves citā vietā. Lielais arhitektūras piemineklis ir sūkņu stacija – darbināta ar tvaiku. Ja pareizi sapratām, tad šī ēka ir pārvietota 300 m no savas oriģinālās atrašanās vietas, kur tā faktiski darbojās.. pumpējot ūdeni no aptuveni 400 m dziļuma ar ātrumu 400 000 litru stundā. Kopš 1913. gada šo darbu veica elektriskā sūkņu stacija, taču vecā ar tvaiku darbināmā tika izmantota līdz pat 1929. gadam kā rezerves sūkņu stacija.
Piestājām arī Waihi pludmalē – iepazināmies ar suni, pasmaržojām brīvdabas kāpu pilsētas un nejauši izsekojām retro mašīnu no pilsētas līdz pat tās dzīves vietai.
Un atkal – paldies par uzmanību! Zinu, ka ir daudz bildes un zinu, ka esmu slinkākais bloga rakstītājs.. Tāpēc šie ir foto albūmi!
Te AR @Aotearoa 