Jūsu uzticamie importa influenceri jau atkal izlauzās no biroja sienām, lai tiktu nedaudz (šoreiz daudz) #dabiņā. Apskatījām laika prognozi un sapratām, ka gājiens jāveic sestdienā, jo visu svētdienu sola lietu. Riskēt nevar, tātad visas dienas gājiens sestdienā. Izbraucam no Auckland piektdien pēc darba. Jābrauc ne vairāk, ne mazāk kā 5 stundas uz leju. Plāns uz vēlo vakariņu laiku piestāt skārda interjera bārā, kas atrodas pilsētelē “Piopio” (domāju, ka paredzēts kā “Piu-piu), bet tas veiksmïgi tika atcelts, jo izbraucām 90min vēlāk nekā bija plānots.
Pēc 5 autopilota stundām esam sasnieguši savu pirmo naktsmītni – bezmaksas stāvlaukums 5 m no okeāna. Labi, ka gulta jau uzklāta, jo ir 1 naktī un 6.50 jāizbrauc. Pirms naktsmītnes redzam, ka deg pilsēta… ess jau iedomājos – bļāviens, kā mēs pagulēsim, ja tur smirdēs pēc dūmiem, skanēs sirēnas utt?! Viss ok. Tas bija tikai “synthetic fuel plant” savā ierastajā nakts gaismu-dūmu režīmā. Viņš arī dażus m no krasta līnijas, bet vairākus km no mūsu naktsmītnes.
Gulējām ātri un lieliski. Rīts pasakaini skaists. Braucam augšā pa Mangorei road, kur atstāsim mašīnu. No šejienes uz trases sākumu mūs aizved ar elektroauto uz Mt Egmont apmeklētāju centru no kurienes sāksim iešanu. Žēl, ka neko tālāk par 100 m neredz, jo ir mežonīgi bieza migla.. “viss slikti, kāda jēga, Jaunzēlande mūs atkal uzmet”. Beeeeet ja izbrauc cauri miglai, tad tur augšā ir visas pasaules košums – perfektas un pavisam koši zilas debesis. Un uz šï fona ir viņš – pats Taranaki jeb Mt Egmont. Grūti noticēt, ka mēs tikko bijām necaurredzamā miglā. Skats neaprakstāms. Konfekte. Pastkartīte. Mağija utt.
Mūs brīdina, ka drīz atnāks mākoņi, tāpēc izbaudiet katru brīdi līdz tam. Brīdis ilga ne vairāk kā 20 minūtes.
Tālāk, lai runā bildes, bet aptuvenā gājiena statistika un bilance bija šāda: kopgarums 18 km. Plānots, ka jāiet kādas 7-8 h. Mēs sākam 8 no rīta, tumsa ir ap 19, tātad varam pilnīgi bez stresa iet un baudīt. Pēc 5 h mēs bijām nogājuši knapi trešdaļu no šiem 18 km. Sapratām, ka laikam nedaudz fiksāk jāiet, jo pagaidām nelīst (jo tuvāk vakaram, jo tuvāk lietum). Neviens negrib lietu aptuveni 1000 m v.j.l.
Viens no aktuālākajiem šo 5 h jautājumiem bija, kāpēc tu domā, ka mani nekustīgie akmeņi ir mazāk svarīgi par taviem kustīgajiem mākoņiem un otrādi. Taču abiem skaidrs, ka svarīgi ir gan akmeņi, gan mākoņi, gan botānika. Pēc tām 5 h mākoņu un akmeņu video viens telefons bija izlādējies, gopro drīz arī un beigas palīdzēja sasniegt varonis – senīlais iphone. Tas labi, jo beidzot vairs nebija jābildē katrs akmens, mākonis un augu kompozīcija.
Mūsu gājiena – Poukoai crossing – īsais sadalījums: no North Egmont apmeklētāju centra augšā līdz Holly hut, no šejienes lejā pāri Ahukawakawa purvam augšā uz Poukai range un Poukai hut, pie kuras sākās ceļš lejā uz mašīnu, cauri mežam pa Mangorei track.
Pirmās 20 min kalns mums parādīja, ka viņš tur ir. Tas labi, jo vēlāk tas mums nenovērsa uzmanību no visa pārējā.
Kādu laiku bijām morāli gatavi kāpt šajā perfektajā konusā ar ledus cirvjiem, ledus adatām, ko pieliek pie zābakiem, ar ķiverēm utt (jo youtube izskatīiās grūti, bet izdarāmi). Pasākums apstājās pie tā, ka sāku meklēt, kur izīrēt ķiveres. Pēc aptuveni 10 ļoti līdzīgu viedokļu uzklausīšanas nolēmām nekāpt. Tas labi. Kalnos ļoti strauji mainās laika apstākļi no drošiem uz bīstamiem. Tas zināms. Jaunzēlande ir sala uz kuras jebkur ātri mainās saule-mākoņi-lietus. Taču šāda izmēra kalns šādā novietojumā nozīmē, ka te viss mainās ļoti ļoti ļoti strauji. Tikko uzkritis sniedziņš dažās minūtēs var kļūt par ledus kalnu. Un otrādi – ledus kalns ar sniedziņu.
1Bells falls 
Noburtā meža un nākamās dienas foto būs nākamajā ierakstā. Paldies par uzmanību, jūs esiet lieliski!
Te AR @Aotearoa 