Izmantošu 2h mājup-braucienu, lai ieliktu šodienas piedzīvojuma foto-albūmu. Kā zināms, ja neielikšu šodien, tad varbūt pēc mēneša vai diviem. Kādreiz aizpildīšu informācijas caurumu starp šodienu un pēdējo ierakstu.
Īsumā par esošo situāciju – tādas dienas kā šodiena mums parāda, ka bija vērts lidot tās 30 h, 2 mēnešus būt karantīnā dzīvoklī ar pilsētas pastaigām, 4 mēnešus bez darba un nepadoties izmisumam. Nolēmām, ka ik nedēļas nogali jābūt dabā, lai viss iepriekšminētais izbalansētos.
Līdz šim braukājām tikai uz ziemeļiem no Auckland, šodien pirmo reizi braucām uz dienvidu pusi. Iesākām Coromondel pussalu. Gribējām apļveida gājienu, ne garāku pa 20 km un vēlams ar vidēju vai augstu grūtības pakāpi un aptuveni 2 h brauciena attālumā no dzīvokļa, lai var paspēt normāli izstaigāt un nakšņot ne-mašīnā.
Tātad izvēlējāmies – The Pinnacles. Redzējām, ka būs virvju tiltiņš, ko gribējām atzīmēt kā redzētu. Bija kādi 4 virvju/trošu tiltiņi un viena vieta, kur tilts būtu noderējis.
Gājienu var sadalīt 3 daļās. No stāvvietas līdz Pinnacle hut (jeb mājiņu, kur var arī nakšņot un dušoties utt.), no hut uz Pinnacles virsotni un atpakaļ uz hut un pa citu ceļu uz stāvvietu (kartē 1-2-3). Tā kā es saņemu algu, strādājot ar GIS, tad ieliekšu skaistu screenshot ar manām piezīmēm par gājienu, jo šis top izmantojot tikai telefonu. Ļoti atvainojos par šo paviršību.
1
Vairāki foršie tiltiņi, smuks mežs, ūdenskritumiņi un gājiens pa ļoti civilizētu, jāsaka pat izbruğētu taciņu pa kuru pretī ik pa laikam plūst neliela straume. Lieliska vides infrastruktūra!
2
No tūristu mājiņas ceļš uz virsotni ir faktiski vertikālas trepes pa miglu. Pēdējais posms ir pat metāla pakāpieni. Oriğināli šī virsotne paredzēta, lai baudītu skatu tālumā, taču mums šodiena bija vienā jaukā mākoņmigliņā. Abi nobalsojām, ka šādi pat šodienai piestāv labāk par vienmēr koši zilajām debesīm.
Pēc nežēlīgajiem koka pakāpieniem, rāpties pa milzu akmeņiem uz visām četrām likās ļoti jauki un atsvaidzinoši.
3
Uzsākot trešo posmu, mums ir viens telefons, kuram ir 15% baterija. Divas nedēļas nogales iepriekš iemācījāmies, ka vienmēr jāņem līdzi lukturītis, šodien iemācījāmies, ka tomēr jāpaņem arī powerbank telefoniem.
Sākam just arī pēc-pakāpienu-kājas. Pēdējais posms ir īpašs ar to, ko neviens mums ne nāk pretī, ne bļaustās un/vai klausās mūziku no aizmugures. Bet forši.
Kĺūst grūtāk. Sākam pievērst uzmanību, ka šis posms šķiet pamests. Baigi izskalots. Milzu pakāpieni – 1 m uz leju. Priecājos, ka virziens uz leju, jo gājiens brutāls.
Un tad saprotam, ka gan 1, gan 3 posms īstenībā ir nopietna infrastruktūra kauri koku izciršanai. Tas izskaidro foršās trepītes un milzu lielos pakāpienus.
Divos vārdos par kauri kokiem. Tas Māori cilvēkiem ir svēts koks. No aptuveni 1700. gada līdz 1920. gadam kopumā esot izcirsti 1 200 000 ha. Šobrīd pāris vietās Coromandel pussalā ir aptuveni 400 ha ar šiem milzeņiem, kas simboliski parāda, kādi bagāti meži šeit bijuši pirms eiropiešiem.
Šodienas takā redzējām pāris nozāğētu kaori koku celmus. Nepārspīlējot 2-3 m diametrā. Bildēs redzams arī tunelis ar klintīm abās pusēs un sliedes pa kādām koki laisti lejā. Esot bijusi tvaika lokomatīve, kura ar vinču uzvelk augšā pamatni uz kuras sagulda kokus un laiž lejā. Šeit jau ir tāda ļoti advancēta pieeja.
Šajā (https://www.thecoromandel.com/activities/our-heritage/kauri-logging/) tekstā stāsta, ka tikuši būvēti dambji un vienkārši koki laisti pa straumi.. kas nu tur leju ir sasniedzis, tas bijis. No teksta var noprast, ka 20 % no baļķiem izdzīvojuši. Pieļauju, ka šejienes tvaika lokomatīves-sliežu-vinčas metode bija daudz kvalitatīvāka.
Kauri kokus izmantoja visur – no kuğniecības līdz būvniecībai līdz amatniecībai. Un faktiski visu, cik vien fiziski bija iespējams, arī izcirta pa tīro. Atlikušie 400 ha esot tikai tur, kur nu patiešām patiešām nevarēja piekļūt. Kādreiz aizbrauksim apskatīt.
Un arī tāpēc atpakaļceļa gājiens bija īpašs, jo tad jau mēs sapratām pa kurieni ejam. Man bija mazliet neomulīgi.
Šo pagaro stāstu noslēgšu ar to vietu, kur tilts būtu noderējis. Kad bijām 120 m no tā vienīgā ceļa, kura galā ir autostāvlaukums, bija jātiek pāri upei. Straujai. Ar dziļumu līdz Anetes dibenam. Ilgi mīcīties nevarēja, jo zinājām, ka tumsa ir kādu 15min jautājums (un tā arī bija). Mēs to darījām mierīgi un gandrīz bez stresa. Renāram rokās bija aptuveni 20 cm diametrā liels koks/mini baļķītis, uz kura viņš balstījās. Es balstījos pie Renāra.
Ļoti patīkami un atsvaidzinoši kājām pēc lielā kāpiena.
Te AR @Aotearoa 
Brīnišķīga vieta, drosmīgi ceļinieki un spēcīga vēsture!
Izskatās pēc ne tikai lieliskas nedēļas nogales, bet gada ceļojuma vērtas pieredzes!
Liels un sirsnīgs prieks par jums abiem – par piedzīvoto, pārdzīvoto un izdzīvoto!
Gods jūs pazīt!
Max love un gaidām vēl ikdienas un piedzīvojumu atskatus 🙂
PatīkPublicējis 1 person